Intervija: Agata Anča par straujo karjeras izaugsmi un savu lielāko izaicinājumu – iemantot uzticību

Kāds ir bijis tavas karjeras lielākais izaicinājums?

Varbūt ne lielākais, bet noteikti svarīgs izaicinājums karjeras sākumā bija un joprojām ir – iemantot uzticību. Es runāju par to abpusējo uzticību, kad zini, ka būs! Tas ir svarīgi, jebkuram jaunam projektam sākoties: radīt gaisotni, kurā abas puses iedvesmojas, saprotas un tic viena otrai, uzticība veido cieņu, veicina atbildības sajūtu, iniciatīvu un vēlmi izdarīt. Ja tā notiek, tad viss ir daudz vienkāršāk. Iemantot tirgū savu vārdu, atpazīstamību – tas noteikti ir ilgs ceļš, bet uzskatu, ka šo lietu pamatā ir tieši uzticēšanās.

Jāatzīst, ka manā dzīvē ir bijis arīdzan daudz nejaušību. Pārmaiņas nereti bijušas tik dinamiskas un radikālas kā nokļūšana uz citas planētas. Arī manas karjeras attīstība “Talentor” notika strauji. 2009. gadā sāku kā konsultante, un pavisam drīz organizācija lokāli piedzīvoja pārmaiņas – uz laiku palika bez vadības. Arī globāli “Talentor” grupā notika izmaiņas, un, redzot atdevi, drīz vien man uzticēja kļūt par uzņēmuma Latvijā partneri. Būt partnerim mūsu uzņēmumā nozīmē, ka esi viens no vadītājiem globālajā struktūrā ar tiesībām lemt par kompānijas attīstību gan lokāli, gan ietekmēt attīstību pasaulē. Protams, ir arī lietas, par kurām esi atbildīgs pilnībā, – man tā ir “Talentor” darbība Latvijā.

Šobrīd, skatoties uz laiku, kad kļuvu par partneri, jāteic, ka lielā mērā tas notika, pateicoties tam, ka biju atradusi cilvēkus, ar kuriem kopā varēju augt un attīstīties. Arī šobrīd katra diena ir kā mācību stunda, tamdēļ ļoti novērtēju komandu, ar kuru kopā varam veikt neticamas lietas, un to uzticību, kas valda partneru un visas komandas starpā.

Kas jādara, lai sāktu gūt profesionālus panākumus?

Ļoti daudz jāstrādā, jālasa, jāmācās. Reti kad lietas krīt no debesīm. Ļoti jauki, ja kādam tā notiek, un ceru, ka viņš to novērtē. Ja skatās no otras puses, uzcītīgs darbs prasa arī daudz upurēt. Ir jāizvērtē, ko esmu gatavs darīt un ko – upurēt. Bet, pirms saprast, ko esmu gatavs darīt, ir jāzina, ko es gribu darīt!

Strādāt daudz – tas katram būs citādi, līdzīgi kā ikvienam ir atšķirīgs sāpju slieksnis, ātrums, kādā mēs uztveram lietas utt. Kāds var bez anestēzijas izturēt zobu labošanu, cits to nevar. Kādam matemātikas uzdevums viegli padodas, kāds ļoti ilgi mācās un vēl prasa citiem, lai paskaidro. Ir dažādas situācijas, dažādi ātrumi, bet jebkurā gadījumā tas ir fokusēts un integrēts process. Man daudz strādāt nozīmē, ka tas ļoti interesē un esi gatavs tam atdoties, ka tevī ir degsme un tu mīli to, ko dari. Iespējams, tev kāds “pavilksies” līdzi, kāds noticēs un gribēs būt ar tevi kopā, kāds turpretim ne. Tomēr paši būtiskākie aspekti, kas raksturo uzcītīgu darbu, ir sasniegtie rezultāti un laiks, ko tu tam esi veltījis, pozitīvā ietekme uz pasauli, cilvēkiem. Ļoti bieži cilvēki mums darba intervijās stāsta, cik daudz viņi ir darījuši, kādi bijuši projekti, viņu ieņemtie amati un tamlīdzīgi. Tomēr beigu beigās, izpētot situāciju rūpīgāk, saprotam, ka, lai arī darīts ir daudz, izdarīts patiesībā nav teju nekas – pusdar
īti darbi, ambiciozas ieceres un dažādi apstākļi, kāpēc iecere nav piepildījusies, kaut arī pa vidu bija lepni auto, lielas algas, skaisti nosaukumi uz vizītkartēm.

Tāpēc ar savu šodienas pieredzi uzskatu, ka nav svarīgi, cik daudz dari, bet gan – ko, kā tu izdari noteiktajā laikā un kāds ir rezultāts, kāds ir pienesums.

Kas palīdz sasniegt augstu rezultātu?

Drosme. Drosme darīt citādi, pieņemt neticamus, dažreiz arī nepopulārus lēmumus un riskēt. Svarīgi arī citi komponenti – uzcītība un motivācija. Ja tam visam klāt ir zināšanas un nepieciešamās prasmes, tas ir lieliski. Ļoti svarīga ir arī stipra griba, iekšējs lepnums, neatlaidība izdarīt labāk un vairāk nekā iepriekš. Angļu valodā ir jēdziens “extramile” – izdarīt mazlietiņ vairāk par nepieciešamo. Ja gribi būt izcils matemātiķis, visdrīzāk, tev nepietiks ar skolas programmu un vajadzēs to “extramile” – mācīties vēl papildus. Ja esi futbolists, nepietiks ar futbola spēlēšanu – tu skatīsies profesionāļu sniegumu medijos un analizēsi spēles, noteikti vēl papildus sportosi un biežāk iesi uz treniņiem, lai būtu labākais starp saviem vienaudžiem futbolistiem.

Man pašai ir bijis dažādi. Nevaru teikt, ka vienmēr esmu bijusi mērķtiecības monstrs, bieži – gluži otrādi – slinkuma paraugs. Tomēr nereti ir bijis kaut kas papildus jāpierāda, jāattaisno vai nu savas, vai citu liktās cerības. Kā jau minēju, man ir ļoti palaimējies ar cilvēkiem – personībām un autoritātēm apkārt, par ko no sirds pateicos liktenim.

Viņi ir bijuši mani iedvesmotāji un paraugi. Tas mani ļoti bieži ir stimulējis un licis kustēties, domāt un strādāt. Dažkārt arī ne pārāk žēlojot sevi.

Kas ir jāsaprot, būvējot veiksmīgu karjeru?

Dzīve nebūt nav upurēšanās mērķim, absolūti ne. Rezultātiem ir jānāk gan ar darbu (bez tā noteikti nevar), gan jāspēj no sirds atbildēt – kāpēc es to daru? Kāda velna pēc man tas ir vajadzīgs? Vai apzinos, ko un kā vārdā es daru? Kas mani dzen? Kas es būšu pēc tam, kad to sasniegšu? Darba intervijās ļoti bieži jautājam: “Kas tevi motivē to darīt?” Katram motivācija un dzirkstele ir cita.

Kāds redz ļoti lielu vīziju kā lāpu, kas tālumā iedegta, un uz to arī iet. Kādu vairāk iespaidojuši nejauši ieraudzīti apstākļi un atziņa: “O, šis ir mans, šo es gribu un uz to eju.” Kādam citam savukārt ģimene, veselība vai kādi citi apstākļi ietekmē vērtību skalu un lēmumu.

Esmu sapratusi, ka man ir svarīgi atrast un apzināties lietas, kas ieinteresē, aizdedzina, iedvesmo. Tad ir vieglāk iet uz priekšu, ir mazāk nožēlas par neizmantotajām lietām un iespējām.