Intervija: Olga Karūna par skatu uz dzīvi no putna lidojuma

Olga Karūna ‘Talentor Latvia’ komandai ir pievienojusies pirms nepilna gada un ir atbildīga par personālatlasi jeb “head hunting”. No darba brīvajā laikā viņa ir trīs bērnu mamma un pasaulē trešā labākā paraplanieriste sieviešu konkurencē. Pagaidām gan šāds sasniegums viņai ir izdevies tikai vienās sacensībās, taču Latvijā viņa ir viena no labākajām. Olga kopā ar savu komandu ‘Z-Pilots’ ir apņēmības pilna startēt nākamajā Pasaules čempionātā Serbijā 2019. gadā un panākumu vismaz atkārtot, ja ne uzlabot.

“Man pašai īsti nav skaidri galvenie iemesli, kāpēc man patīk lidošana, bet man ir bijusi pieredze, kā ir dzīvot bez tās. Ar lidošanu mana dzīve ir trīsdimensionāla. Man ir viss — skaņa, smarža, forma. Viss ir daudz spilgtāk. Un tas man dod tik daudz enerģijas, ka es varu daudz vairāk paveikt. Periodu savā dzīvē, kad es nelidoju, atceros kā plakanu un melnbaltu,” uz jautājumu, kas sākas ar “kāpēc”, atbild Olga. Viņa katru brīvu brīdi, kad vien tas iespējams, lido. Nu jau vairāk kā 10 gadus.

Varam vairāk kā spējam iedomāties
Lidošanai viņu pievērsa bērnības draugs, ar kuru kopā pavadītas daudzas vasaras, taču kādā brīdī katrs aizgājis uz savu pusi. Pateicoties sociālajiem tīkliem, viņi satikās: “Viņš piedāvāja aizbraukt ciemos un pavizināt ar paraplānu — viņš ir instruktors. Tandēma lidojums man tik ļoti patika, ka es pēc tam nevarēju gulēt trīs dienas! Man tas vienkārši nebija nepieciešams — bija tik daudz enerģijas, ka nevarēju pagulēt. Nolēmu nākamajās brīvdienās atkal braukt pie viņa. Un nākamajās. Un nākamajās. Līdz viņam apnika mani vizināt, un viņš teica — iemācies pati. Šaubījos, vai varēšu, bet paņēmu atvaļinājumu un pēc divām nedēļām lidoju,” atceras Olga.

Pacelties gaisā varot iemācīties vienas nedēļas laikā — jāapgūst teorētiskās zināšanas par paraplāna uzbūvi un aerodinamiku, uz zemes jātrenējas, kā vadīt spārnu, un pacelšanās laikā ir jābūt pieejamai rācijai, lai instruktors var palabot kļūdas. Taču licences saņemšanai nepieciešams vairāk lidojumu. Tagad Olga jau mērķē uz licenci lidošanai tandēmā. Lielākoties tāpēc, lai varētu vizināt savus bērnus un draugus. Un tāpēc, lai kārtējo reizi pierādītu sev, ka var vairāk kā ir iedomājusies: “Jau pirmo reizi paceļoties gaisā, es iemācījos to, ko es iemācos katru reizi. To, ka es varu. Un es varu vēl vairāk. Es atceros neizpratni pirmajā reizē, kad instruktors piedāvāja lidot vienai pašai. Taču es viņā redzēju ticību un pārliecību, ka es to varu, ko es tajā brīdī nesajutu sevī. Pēc kāda laika izrādās, ka es tiešām to varu! Un vēl tādu elementu varu izpildīt un tādu elementu… Es nekad nebiju domājusi, ka es pati varēšu vinčot — tas nozīmē sēdēt mašīnā, kas ceļ gaisā paraplanieri. Tagad es esmu iemācījusies arī to,” Olga turpina.

Bail braukt stiklotā liftā
“Pirmajā reizē, kad lidoju viena, man trīcēja rokas. Man ir ļoti bail no augstuma. Piemēram, es nevaru braukt stiklotā liftā — tad man jātaisa acis ciet. Ar paraplānu viss ir citādāk. Es zinu, kāds ir ekipējums, un uzticos visiem apstākļiem, jo es lidoju nevis mani kāds ved. Turklāt paraplanierismā ir jābaidās nevis no liela, bet no maza augstuma. Ja kaut kas notiek lielā augstumā, ir laiks kļūdu labot. Ja kaut kas notiek mazā augstumā, laika nav daudz,” stāsta Olga. “Bail lidot man ir katru reizi. Katrs lidojums ir citādāks, nav divu vienādu. Jāspēj atrast balanss starp savām gaidām, kas balstītas zināšanās, un konkrēto situāciju, reaģējot atbilstoši tai. Ir piedzīvoti arī kritiski brīži. Taču tieši bailes pasargā no neapdomīgas rīcības. Bailes ir labas. Kad esmu gaisā, tieku ar tām galā refleksu līmenī. Refleksus var trenēt arī uz zemes — esmu apguvusi ekstrēmo situāciju kursus. Līdz ar to var teikt, ka esmu lidošanai sagtavojusies fiziski un morāli. Vienmēr noskaņojos, pirms katra lidojuma izmantoju dažādas garīgās prakses apzinātākai uztverei. Gaisā esot, neko negatīvu nejūtu — man nav satraukuma. Vienkārši daru to, kas ir jādara. Kad esmu piezemējusies, tad gan kopā ar kādu pieredzējušāku pilotu, kas redzēja no malas kādu nestandarta situāciju, izrunājam un rodam skaidrojumu tam, kas notika. Bet man tādu situāciju nav bijis daudz, jo esmu meitene un lidoju piesardzīgi. Puiši domā mazāk, lido pārgalvīgāk, bet arī sasniedz vairāk.”

Olgas maksimālais lidošanas augstums ir bijis 1200 metri Latvijā. Tas ir augstums, kad jau var redzēt, ka zeme ir nevis plakana, bet izliekta. Iespaidīgākais līdz šim piedzīvotais skats esot bijis Itālijā lidotāju mekā Bassano De Grapa. “Tur ir viena kalnu grēda, kas ir zemāka, un otra, kas ir augstāka. Mēs ar draugiem uz to vietu aizbraucām saullēktā. Startējām no augstākās grēdas, un skats ir fantastisks; mērogs ļoti liels. Saullēkts, gaiss un debesis — viss kopā bija fantastiski. Taču katrs lidojums ir citādāks,” Olgai nepatīk salīdzināt.

Lido, kad vien var
Paraplanierismā ir vairākas disciplīnas. XC jeb ‘cross-country’ nozīmē, ka ir jānolido iespējami lielāks attālums bez dzinēja — paraplanieris tiek pacelts ar vinču, un pilota uzdevums ir meklēt augšupejošās gaisa plūsmas, pacelties augstāk un meklēt atkal nākamās plūsmas un atkal celties augstāk. ‘Acro’ disciplīnā ir jāizpilda dažādi manevri — tas ir gan sarežģīti, gan arī ir liela pārslodze, jo ķermenis paliek smagāks. Trešā disciplīna, kas Olgai padodas vislabāk, ir piezemēšanās precizitāte — pacelies nelielā augstumā, planē un piezemējies precīzi vienā punktā: “Šajā sezonā piedalīšos gan sacensībās Latvijā, gan starptautiskajās sacensībās ‘Brilliant Foot’. Šogad esmu jau izcīnījusi sešas medaļas sieviešu un komandu ieskaitēs — trīs zelta, vienu bronzas un divas sudraba medaļas. Taču tas man nav svarīgi. Man svarīgākais ir prieks. Un vēl man ārkārtīgi svarīga ir komandas izjūta. Kopš nodibinājām ‘Z-Pilots’, rezultāti gan man, gan maniem komandas biedriem ir strauji uzlabojušies. Man ir svarīgi, ka mani atbalsta. Man ir svarīgi just, ka mans atbalsts un atgriezeniskā saite palīdz arī citiem komandas biedriem.”

Lai sasniegtu augstvērtīgus rezultātus, protams, ir jātrenējas. Pieredzējušie piloti saka, ka jālido katru dienu, taču, strādājot pilnu darba laiku, tas nav iespējams. Olga ir nolēmusi, ka lidos, kad vien būs tāda iespēja. Ziemā retāk, bet vasarā gan — vairākas reizes nedēļā. Lidošana palīdz arī darbā: “Es cenšos saglabāt to 3D skatījumu, ko iegūstu lidojot — paskatīties uz katru kandidātu un uz katru vakanci no visām pusēm. Es domāju, ka esmu labs atbalsts kandidātiem, jo ticu, ka viss būs labi, taču vienmēr uzsveru, ka ir jāapskata visas iespējas un jāizpēta detaļas, neaizmirstot par savām sajūtām. Savukārt darbā ar klientiem lidošanā iegūtais gandarījums man ļauj justies dzīvai un enerģiskai, tāpēc domāju, ka cilvēkiem ar mani ir patīkami sadarboties,” saka Olga.

Lidošana viņai arī ļāvusi attīstīt tādas personīgās īpašības kā vēlmi izzināt citus, viņu dzīves un vērtības. Pilotu starpā notiek aktīva komunikācija — gadās, ka sabrauc visi, bet nav atbilstošu laikapstākļu, lai lidotu. Un tad visiem kopā ir jāpavada laiks. “Es agrāk nemācēju runāt tā, lai apkārtējiem būtu interesanti un vērtīgi, esmu introverte pēc dabas un izvairos no small talks. Bet te — piloti ir ļoti dažādi un pārstāv dažādas jomas. Ir gan mehāniķi, gan policisti, gan dizaineri, gan IT speciālisti, gan starptautisku koncernu vadītāji. Šeit mēs visi esam vienādi, viens otram interesanti un viens otram varam palīdzēt,” stāsta Olga. Vēl viņa noteikti ir iemācījusies koncentrēšanos un fokusēšanos — izlem, ka tagad pacelsies, un dari. Nav iespēju ne pārdomāt, ne šaubīties. “Ja pārdomāsi, skrienot lejā no kalna, un paraplanieris nav “izcēlies”, tad vienkārši kritīsi lejā. Labi, ja tur ir koki — karāsies tur kādu laiku. Ja koku nav un ir tikai bezdibenis, tad Tevis vienkārši vairs nebūs. Paceļoties gaisā, ir iespēja iegūt citu mērogu. Vairs nav jāsatraucas par saplēstām zeķēm vai par bedrēm uz ceļa. Problēmas ir tikai tās, kas patiešām ir svarīgas. Un to nav daudz. Es cenšos saglabāt šo lielo mērogu arī darbā. Es redzu lielo mērķi. Visus pārējos puzles gabaliņus es salieku atkarībā no situācijas. Man bieži jautā, kā Tu nenogursti no šī visa, jo darāmā ir patiešām daudz — tiek izmantotas gan dienas, gan nakts stundas. Bet nogurt, darot to, ko mīli — tas nav iespējams!”